Gribu pastāstīt jums stāstu no šajā sadaļā minētās grāmatiņas "
Kurš raudās pēc Tavas nāves?". Izlasi to līdz pašām beigām! Noteikti būs daudz pārdomu....
* * *
Reiz nopietni slimu vīrieti ieveda slimnīcas palātā, kurā atradās otrs slimnieks, kas gulēja gultā pie loga. Kad abi iedraudzējās, vīrietis, kurš gulēja pie loga, mēdza skatīties pa to ārā un pēc tam dažas turpmākās stundas iepriecēt pie gultas piekalto istabasbiedru, dzīvīgi attēlojot pasauli ārpusē. Dažas dienas viņš aprakstīja, cik skaisti ir koki parkā iepretim slimnīcai un kā to lapas dejo vējā. Citas dienas izklaidēja savu draugu, sīki atstāstot to, ko darīja cilvēki, kad gāja garām slimnīcai. Tomēr, laikam aizritot, pie gultas piekaltais vīrs kļuva īgns, ka pats nespēj novērot tos brīnumus, ko viņa draugs aprakstīja. Galu galā viņš sāka pret draugu izjust nepatiku un vēlāk pat stipri ienīst.
Kādu nakti pie loga gulošais pacients īpaši spēcīgas lēkmes laikā pārstāja elpot. Otrs vīrs nepiespieda vis trauksmes pogu pēc palīdzības, bet gan izvēlējās nedarīt neko. Nākamajā rītā pacients, kurš savam draugam bija sagādājis tik daudz laimīgu brīžu, sīki atstāstot pa logu redzamos skatus, tika pasludināts par mirušu un izvests no palātas. Otrs vīrs steidzīgi izteica lūgumu, lai viņa gultu novieto pie loga, lūgumu - kuru slimnieku kopēja arī izpildīja. Bet, kad viņš paraudzījās ārā pa logu, atklājās kaut kas tāds, kas lika viņam noderbēt: logam pretī atradās ķieģeļu siena. Viņa bijušais istabasbiedrs domās bija uzbūris neticami skaistas ainas, kuras viņš savā iztēlē aprakstīja kā mīlestības pilnu žestu, lai sava drauga pasauli padarītu kaut mazliet gaišāku šajā grūtajā laikā. Viņa rīcību bija pamudinājusi pašaizliedzīga mīlestība.
...Kad vien es pārdomāju šo stāstu, tas allaž ienes labojumus manā skatījumā. Lai dzīvotu laimīgāku, piepildītāku dzīvi, sastopoties ar grūtiem apstākļiem, mums vienmēr jāspēj paskatīties uz to savādāk un pastāvīgi sev jājautā: "Vai nav iespējams iegūt vairāk informācijas un uz šo šķietami negatīvo situāciju paskatīties gudrāk?"
Vai problēmas, kuras esi piedzīvojis, vai grūtības, ar kurām tu, iespējams, pašlaik sastopies, tiešām ir tik nopietnas, kā tu par tām domā? Vai tas tevi nemudina ieviest izmaiņas skatījumā? Vai tavas problēmas vēl joprojām ir tikpat lielas?
Mēs staigājam pa šo planētu tik īsu laika posmu. Kopīgajā visu lietu sistēmā mūsu dzīves ir tikai kā mazi punktiņi mūžības audeklā. Tāpēc - lai tev netrūkst gudrības izbaudīt šo dzīves ceļojumu un piešķirt garšu procesam!...
* * *
