Vīrietis sūdzējies Dievam par garlaicību. Tad nu Dievs nolēmis radīt viņam sievu, bet nebijis vairs, no kā, jo viss materiāls jau bijis izlietots paša vīrieša radīšanai!
Tad Dievs ņēmis:
nedaudz spožu saules staru,
visas ausmas burvīgās krāsās,
mēness sapņainās skumjas,
gulbja skaistumu,
kaķēna rotaļīgumu,
spāres grāciju,
lakstīgalas balsi,
kažoka maigo siltumu,
uguns dedzinošo kvēli,
ledus trauslumu,
stirnas trīsas,
medus saldumu,
magnēta pievilkšanas spēku.
Sajaucis to visu kopā. Bet, lai izvairītos no salkanības, pielicis vēl klāt:
zvaigžņu auksto mirdzumu,
vēja nepastāvību,
mākoņu raudulīgumu,
lapsas viltību,
zaķa gļēvumu,
mušas uzbāzību,
ēzeļa spītību,
haizivs rijību,
zirnekļa meistarību,
hameleona pielāgošanās spējas,
peles neuzticēšanos,
tīģera mātītes greizsirdību,
kamenes atriebīgumu,
dēles asinskārību,
čūskas indīgumu,
opija apdullināšanas spējas un
viesuļa nežēlīgumu.
Tā visu sajaucis un samaisījis kopā, Dievs izveidojis sievietes augumu un iedvesis tajā dzīvību.
Tā radusies Īsta un Pilnvērtīga sieviete, ar ku nu Vīrietim jādzīvo gan svētlaimē visu mūžu, gan jāmokas līdz pašam mūža galam...
[Ķīniešu pasaka.]
